Praha

Nolēmu uzrakstīt nelielu atskaiti par savu braucienu uz Prāgu (Čehija) pagājušā gada novembrī. Kam interesē — turpina lasīt.

Braukt nācās ar mašīnu caur Lietuvu un Poliju. Nekādu lielu iespaidu no braukšanas nepalika, ja neskaita lielo nogurumu un bezgalīgos veikalus, luksoforus un gājēju pārejas Polijā aiz pilsētu robežām. Kā arī pati Polija likās bezgalīga, jo nācās braukt tieši caur tās centru. Un tad pēkšņi parādījās kalni, mazas mājiņas, bezgalīgi tāli saskatāmās rudās koku galotnes, vecmodīgas celtnes — tuvojas Čehijas robeža. Skati bija tiešām satriecoši, bet diemžēl (un simtreiz diemžēl) fotoaparātam nebij uzlādēts akkumulators un nebija iespējas to visu nobildēt. Atpakaļceļā nakts tumsā tās vietas galīgi nevarēja saskatīt. Pietura benzīna uzpildes stacijā, šķīstošā kafija plastika glāzītē un re kur viņa ir — Čehija.

Skats no viesnīcas loga bija vienkārši vienreizējs — sarkano māju jumtiņi turpinājās līdz pat horizontam, kur dažviet tos nomainīja industriālākas celtnes.

Tad sekoja ceļš uz pilsētas vēsturisko daļu. Starp citu, tur ir vienotās biļetes visiem transporta veidiem. Un nopērkot biļeti par dažām kronām (uz ceļojuma beigām man uzkrājās pilnas kabatas ar biļetēm) var braukāt veselu pusotru stundu visos virzienos un ar jebkuru transporta veidu.

Var veselu bezgalību staigāt pa Prāgas vecajām ielām, kas glabā senatnes dvašu. Pat celtņu pagalmi izskatās satriecoši. Ēkas ir novietotas ļoti tuvu viena otrai un ielas pārsvarā ir ļoti šauras.

Ja nebūtu tik daudz tūristu, es pilnīgi noteikti kādu nedēļu padzīvotu kādā no šīm mājām, baudot pilnvērtīgu prādzinieka dzīvi. Dzerot īstu, garšīgu alu, kas ir pilnīgi nesalīdzināms ar mūsu ražoto un mums importējamo, ēstu veprovo koleno un aiz laimes dziedātu dziesmas.

Vēsturiskajā centrā ieraudzīju interesantu ēku. Nav ne jausmas cik tai ir gadu, taču tā tika nokrāsota tā, ka viņas līdzenās sienas ne drusciņ neizdalās no mežonīgā formu daudzuma, kas valda apkārtējā arhitektūrā.

Vienīgais, kas neiederas visā šajā pasaku gleznā, ir mūsdienu ietekme. Gan mašīnu skaits, gan arī iedzīvotāju tieksme atveidot vecos laikus, vizinot tūristus ar zirgiem lietusmēteļos, kas iejūgti ratiņos.

Tad viena diena tika atveltīta braucienam uz Dresdeni (Vācija), jo izrādījās, ka līdz turienei ir tikai pāris stundu garš ceļš.

Čehiju no Vācijas atdala kalni, kurus jau novembrī pārklāj sniegs.

Dresdenē lija. Daudz runāja vāciski. Bija auksti. Apskatot lielo Munhenes galeriju, nekāda mežonīga iespaida arī netika iegūts, tādēļ jau vakarā biju atpakaļ Prāgas viesnīcā un gatavojos ceļam atpakaļ uz mājām.

Interesē kas vairāk par Prāgu? Tad laimīgs jums ceļš uz wikipēdiju.